******

Kādu dienu kāds jauns cilvēks nostājās pilsētas centrā, apgalvojot, ka viņam esot visskaistākā sirds visā apkaimē. Sanāca liels pūlis, un viņi visi apstiprināja, ka sirds patiešām ir ļoti skaista. Tai nebija nekādu trūkumu. Jā, viņi apliecināja, šī ir visskaistākā sirds, kādu jebkad ir redzējuši. Jaunais cilvēks bija ļoti lepns un aizvien skaļāk lielījās, cik viņa sirds ir skaista.

Tad no pūļa iznāca kāds vecs vīrs un teica: „Tava sirds nav ne tik tuvu tik skaista kā manējā”. Pūlis un jaunais cilvēks sāka apskatīt vecā vīra sirdi. Tā sitās spēcīgi, taču tā bija pilna ar rētām un bija vietas, kur dažas daļas bija izņemtas, bet citas ieliktas,  tās nebija ievietojošās precīzi, tāpēc sirds kontūras bija nelīdzenas. Vēl trakāk, dažas vietas bija pilnīgi tukšas, un daži gabaliņi no sirds bija pazuduši. Cilvēki brīnījās: kā gan viņš var teikt, ka viņa sirds ir skaistāka?

Jaunais cilvēks paskatījās uz večuka sirdi, ieraudzīja tās stāvokli un iesmējās: „Tu joko, salīdzini savu sirdi ar manējo, manējā ir perfekta, bet tavējā ir sabojāta ar rētām un plīsumiem.”

„Jā”, sacīja vecais vīrs, „tavējā izskatās perfekti, bet es nekad nemainītos ar tevi, jo katra rēta man atgādina par cilvēkiem, kuriem esmu devis mīlestību. Es izņemu gabaliņu no savas sirds un atdodu to viņiem. Viņi bieži vien dod man gabaliņu no savas sirds, kuru ievietoju tukšajā vietā, taču ne vienmēr to izmēri sakrīt, to malas ir nelīdzenas, bet tāpēc man dārgas, jo  atgādina par mīlestību, kurā esam dalījušies.

Dažkārt es esmu atdevis savas sirds daļiņu, bet otrs cilvēks nedod man savas sirds daļiņu vietā. Šīs tukšās vietas ir mīlestība, kuru esmu dāvājis. Kaut gan šīs vietas ir sāpīgas un paliek atvērtas, jo atgādina man par mīlestību pret šiem cilvēkiem, tomēr es ceru, ka kādu dienu viņi atgriezīsies un piepildīs tukšās vietas. Lūk, vai tagad redzat, ka mana sirds ir skaista?”

Jaunais cilvēks stāvēja klusēdams, tikai asaras bira pār viņa vaigiem. Viņš piegāja pie vecā vīra, nokļuva līdz savai jaunajai un skaistajai sirdij, un izplēsa no tās gabalu. Ar drebošām rokām viņš to piedāvāja vecajam vīram. Vecais vīrs paņēma viņa dāvanu, ielika to savā sirdī, pēc tam izņēma gabalu no savas vecās un rētu pilnās sirds un ievietoja to jaunā cilvēka sirds rētā. Tas ievietojās, bet ne pilnībā, tāpēc sirdij izveidojās nedaudz nelīdzenas malas. Jaunais cilvēks skatījās uz savu sirdi, ne tik perfektu ka iepriekš, bet skaistāku kā jebkad, jo tajā tagad ieplūda vecā vīra mīlestība.

Viņi apskāvās un aizgāja cieši blakus.

” Kas meklē, tas atrod,” vēsta latviešu sakāmvārds, tikai laika posms meklējumos katram citāds, un grūtības pakāpes dažādas, viens skrien no kalna lejup tik strauji, ka nespēj pat piebremzēt lai paraudzītos atkārt, savukār cits iekritis dziļā bedrē kārpās un cīnās kamēr tiek no tās ārā, daži staigā pa savu dzīvi kā baltu, mierīgu lauku ceļu, kas iegrimis klusumā, nesteidzīgi ved gar bezgalīgiem tīrumiem vai graudu laukiem,bagātīgām pļavām vai platām, zilām ezeru mugurām…

Kāds ir Tavs ceļš kurp vēlies doties un kur nokļūt?? Tāds ir jautājums.

Mūdienu tehnolaikmetā cilvēki ir iemācījušies visu darīt ātrāk -  izsūtīt un saņemt informāciju,  pārvietoties pasaules telpā, veidot attiecības vai pārtraukt tās, komunicēt ar ātrumu vairāki teikumi dažās sekundēs, paātrināti rīkoties: kustēties, domāt, gulēt,  mīlēt, ēst…un rezultātā izveidojas apburtais loks ar nosaukumu ” man nav laika”.

Mums katram ir savas enerģijas rezerves, tomēr pienāk brīdis ka tās aptrūkstas, un te būtu īstā reize jeb īstais laiks tās atjaunot.

Kā to izdarīt? Ļoti vienkārši – izdari sev kaut ko labu un patīkamu, Tu esi dzīvs, apzinies to- ieelpo gaisu dziļi, dziļi un izelpo lēni, lēni; atver acis un paraugies pasaulē ar sirdi, un tad ieklausies klusumā, iespējams,  iesākumā tas dursies Tev ausīs, liks justies neomulīgi, neērti, bet kad pieradīsi, spēsi sarunāties ar gudru un patiesu cilvēku, kas neprot melot, izlkties, kas ir paties Tavā priekšā, un šis cilvēks esi Tu.

Lai Tev izdodas!!!