Noklausīts stāsts, kas lika aizdomāties…..
******
Kādu dienu kāds jauns cilvēks nostājās pilsētas centrā, apgalvojot, ka viņam esot visskaistākā sirds visā apkaimē. Sanāca liels pūlis, un viņi visi apstiprināja, ka sirds patiešām ir ļoti skaista. Tai nebija nekādu trūkumu. Jā, viņi apliecināja, šī ir visskaistākā sirds, kādu jebkad ir redzējuši. Jaunais cilvēks bija ļoti lepns un aizvien skaļāk lielījās, cik viņa sirds ir skaista.
Tad no pūļa iznāca kāds vecs vīrs un teica: „Tava sirds nav ne tik tuvu tik skaista kā manējā”. Pūlis un jaunais cilvēks sāka apskatīt vecā vīra sirdi. Tā sitās spēcīgi, taču tā bija pilna ar rētām un bija vietas, kur dažas daļas bija izņemtas, bet citas ieliktas, tās nebija ievietojošās precīzi, tāpēc sirds kontūras bija nelīdzenas. Vēl trakāk, dažas vietas bija pilnīgi tukšas, un daži gabaliņi no sirds bija pazuduši. Cilvēki brīnījās: kā gan viņš var teikt, ka viņa sirds ir skaistāka?
Jaunais cilvēks paskatījās uz večuka sirdi, ieraudzīja tās stāvokli un iesmējās: „Tu joko, salīdzini savu sirdi ar manējo, manējā ir perfekta, bet tavējā ir sabojāta ar rētām un plīsumiem.”
„Jā”, sacīja vecais vīrs, „tavējā izskatās perfekti, bet es nekad nemainītos ar tevi, jo katra rēta man atgādina par cilvēkiem, kuriem esmu devis mīlestību. Es izņemu gabaliņu no savas sirds un atdodu to viņiem. Viņi bieži vien dod man gabaliņu no savas sirds, kuru ievietoju tukšajā vietā, taču ne vienmēr to izmēri sakrīt, to malas ir nelīdzenas, bet tāpēc man dārgas, jo atgādina par mīlestību, kurā esam dalījušies.
Dažkārt es esmu atdevis savas sirds daļiņu, bet otrs cilvēks nedod man savas sirds daļiņu vietā. Šīs tukšās vietas ir mīlestība, kuru esmu dāvājis. Kaut gan šīs vietas ir sāpīgas un paliek atvērtas, jo atgādina man par mīlestību pret šiem cilvēkiem, tomēr es ceru, ka kādu dienu viņi atgriezīsies un piepildīs tukšās vietas. Lūk, vai tagad redzat, ka mana sirds ir skaista?”
Jaunais cilvēks stāvēja klusēdams, tikai asaras bira pār viņa vaigiem. Viņš piegāja pie vecā vīra, nokļuva līdz savai jaunajai un skaistajai sirdij, un izplēsa no tās gabalu. Ar drebošām rokām viņš to piedāvāja vecajam vīram. Vecais vīrs paņēma viņa dāvanu, ielika to savā sirdī, pēc tam izņēma gabalu no savas vecās un rētu pilnās sirds un ievietoja to jaunā cilvēka sirds rētā. Tas ievietojās, bet ne pilnībā, tāpēc sirdij izveidojās nedaudz nelīdzenas malas. Jaunais cilvēks skatījās uz savu sirdi, ne tik perfektu ka iepriekš, bet skaistāku kā jebkad, jo tajā tagad ieplūda vecā vīra mīlestība.
Viņi apskāvās un aizgāja cieši blakus.
